Latvija, puķes, jūra un mīlestība

Kad pa telefonu sākam norunāt tikšanās laiku, Zemfīra teic, ka uz interviju nākšot kopā ar dzīvesbiedru Leonīdu, taču deviņos no rīta viņi nevarot, jo Leonīds tajā laikā dodas ikrīta skrējienā tuvējā stadionā. Arī kungam ir savs vaļasprieks – viņš raksta dzejoļus un stāstus. Pērn novembrī Latvijas Nacionālajai bibliotēkai kā dāvanu Latvijas simtgadē viņi nodevuši abu kopīgo veikumu – Leonīda Veicmana sarakstīto 200 lappušu biezo grāmatu Stāsti un dzejoļi. Par ilustrācijām gādājusi Zemfīra, un sākas grāmata ar dzejoli Brīnumzeme – veltījumu Latvijas valsts simtgadei. Leonīds runā par mīlestību pret skaisto – Rīgu, mūziku, dejām un latviešu tautasdziesmām. Viņš runā par Baltijas jūru, Latvijas dabu, tās upēm un ezeriem, mežiem un purviem: Te viss ir brīnišķīgi: daba un jūtas – lūk, kas vieno šajā zemē!
 

Rīga rādās sapņos

Zemfīra Markova (80) un Leonīds Veicmans (86) nav dzimuši Latvijā. Bet te viņi ir atraduši viens otru, lai kopā pavadītu 47 mūža gadus un, kaut arī apceļojuši pusi pasaules, līdz sirds dziļumiem iemīlētu šo zemi. Leonīds dzimis Ukrainā, Kijevā, Zemfīra – Tālajos Austrumos, Habarovskā.

"Mans tēvs bija ārsts. Pirms Ziemas kara 1939. gadā no Kijevas pārcēlāmies dzīvot kādreizējā Somijas teritorijā, un pēc Padomju – Somijas kara tēvu pārcēla uz pilsētu Somu līča krastā Terijoki, kas vēlāk tika pārdēvēta par Zeļenogorsku. Tur sāku iet skolā, 1. klasē, un sākās Otrais pasaules karš. Atceros, kā mūs evakuēja ar pēdējo ešelonu uz Ziemeļkazahiju, dzīvojām zemnīcās kopā ar latviešiem, moldāviem, poļiem," stāsta Leonīds. Pēc kara ģimene nonākusi Taškentā. Tēvs uzzinājis, ka Rīga ir ļoti eiropeiska pilsēta, un palūdzis viņu norīkot darbā uz toreizējās Latvijas PSR galvaspilsētu. "Mūs iemitināja Vecrīgā, Krāmu ielā. Es tagad bieži aizbraucu pastaigāt pa šo ielu," piebilst Leonīds. Viņš gribējis kļūt par kinorežisoru, taču sapratis, ka tas būs sarežģīti, un aizbraucis studēt uz Ļeņingradu, iestājies Ļeņingradas Dzelzceļa transporta inženieru institūtā, kas vēsturiski bija pirmā tehniskā augstskola Krievijas impērijā. Atgriezies Latvijā, ilgus gadus strādājis Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā, ieguvis inženierzinātņu doktora grādu.

Taujāju Zemfīru par viņas bērnu dienām, un kundze strikti teic: "Par Habarovsku nerunāšu! Tā nav bijusi mana pilsēta jau kopš manas dzimšanas." Viņa runās par ko citu: "Par Tālo Austrumu dabu, par Usūrijas taigu, par pļavām ar ziedu jūru. Es biju vienīgais bērns ģimenē, mamma man iedeva muzikālo izglītību – pēc viņas vēlēšanās, nevis manas. Vēlāk Habarovskas Pedagoģiskajā institūtā studēju angļu-vācu valodas fakultātē. Apstākļi sakrita tā, ka mums bija jāatstāj Tālie Austrumi, pārcēlāmies uz Volgogradu – tur ieguvu augstākās izglītības diplomu svešvalodās. Tad neklātienē iestājos Maskavas Dabas aizsardzības skolā, tur izkopu zināšanas par puķkopību un dārzkopību, pabeidzu dārza dizaina mākslas kursus. Puķes man ir kā dzīves rozīnīte."

Zemfīra dalās spilgtajos iespaidos, kad pusaudzes vecumā ar mammu braukušas pie tēva uz Kamčatku: "Tas bija manas tā laika dzīves labākais gads, tas iedeva tādu kā kursu dzīvē par to, kas man jāzina. Nokļuvām uz kuģa, kur visa apkalpe runāja angliski. Viena sieviete stāstīja, kā ar kuģi apceļojusi visu pasauli, kā slīkuši, kā izdzīvojuši. Es arī tā gribu! Nolēmu kļūt par jūrnieci." Tomēr par jūrnieci Zemfīra nekļuva, no Volgogradas viņa pārcēlās uz Rīgu. "Tālajos Austrumos visu jauno meiteņu dzīves sapnis bija Rīga. Ne Viļņa, ne Tallina, tikai Rīga. 50. gadu vidū ar mammu devāmies ceļojumā pa visu Krieviju un iebraucām arī Rīgā – pilsēta mūs sagaidīja ar lietavām. Pabijām Ķemeros pie mammas draudzenes, satikāmies ar latviešu ģimenēm. Vēlāk Rīga, jūra, priedes man rādījās sapņos... Kaut tajā laikā Volgogradā ieņēmu augstu amatu – biju starptautiskā tūrisma instruktore, 1969. gadā pārcēlos, jo dvēselē urdīja. Visi brīnījās, kāpēc aizeju no šāda darba."