Lai nu kāds šogad maijs, tik
un tā tas ir skaistākais mēnesis gadā. Pirms 30 gadiem
maiju vēl skaistāku vērta ticība nākotnei, kuras vietā šodien mums stājusies zīlēšana, cik tālu aizstiepsies Krievijas imperiālistiskā kara
liesmas.
Kaut kur lasīju, ka esot tāds Sabiedrības integrācijas fonds. 10. maijā beidzot ieraudzījām dabā, ko devuši tam un līdzīgām iekļāvējorganizācijām atvēlētie miljoni, un cik realizējama izrādījusies iedoma, ka Rīgā un vēl vairākās citās Latvijas pilsētās pamatnacmazākums integrēs Krievijas impēristus latviskumā, nevis otrādi.
Pagājušā gadsimta vidus cilvēks, nokļuvis šodienā, vismazāk spētu saprast, kāpēc cilvēki to rīku, kurā viņiem ir pieejama visa pasaules informācija, izmanto, lai skatītos kaķu bildes un strīdētos ar tiem, kurus viņi nepazīst.
Mikroķirurgs
Olafs Libermanis par darbu
Ukrainā, par to, kāpēc
nolēmis iziet strēlnieku
ieroču apmācības kursu, un
to, kādā nozīmē Krievijai šis
karš kļuvis par tautas karu.