Lai griežas!
Vinila plates renesanse sen vairs nav tikai šaura kolekcionāru kaprīze. Katram cilvēkam ir acis, ausis un pirksti, kas alkst kaut ko aptaustīt.
Uldis Rudaks
Viss būs nepareizi
Pamazām atgriežas pulcēšanās nelielos pasākumos, un arī turpmāk būtu vērts saglabāt to priekšrocības – cilvēcisku kontaktu ar apmeklētājiem
Maskas krīt lēni
Mēdz teikt, ka slūžas nāk vaļā, kad kaut kas ir sakrājies un sāk gāzties ārā ar daudz lielāku jaudu nekā jebkad agrāk, bet šis mirklis vēl ir jāgaida.
Autentiskie romantiķi. Intervija ar režisori Aiju Bley
Šķita, ka nekas nav mainījies – tie paši pusplikie puikas publikā toreiz un arī tagad. Režisore Aija Bley stāsta par savu jauno dokumentālo filmu Mēs gribējām izmainīt pasauli.
Patīk redzēt reālu galu. Intervija ar Raimondu Lagimovu jeb Dambi
"Mēs gribējām izmainīt pasauli, bet pasaule izmaina mūs" – tapusi dokumentālā filma par trim matainiem kungiem, kuri arī ir sava laikmeta zīme. Divi no viņiem – mūzikas žurnālists Uldis Rudaks (52) un mūziķis Raimonds Lagimovs jeb Dambis (51) satiekas SestDienas sarunā, lai apspriestu gan šo, gan aizgājušo laiku, pieaugšanu, brīvību un pienākumus.
Pacel acis!
Piekoptā tieksme visu dzīvi pārcelt uz virtuālo vidi cilvēkiem nu ir jāpiedzīvo piespiedu kārtā. Ir piemērots brīdis, lai sāktu revolūciju sevī.
Sistēma darbojas
Instrumentu panākumi balvas Zelta mikrofons pasniegšanas ceremonijā jau otro gadu pēc kārtas liecina, ka mūziķu jaunais nospraustais kurss ir pareizs. Bet cik ilgi?
Caur skujām
Protams, ne viss šajā Ziemassvētku piedāvājumā ir tik īsts, kā to mālē, bet brīdī, kad maciņš visiem vaļā stāv, darbs kūsāt kūsā.
Šajā tramvajā
Ikgadējā Austras balva ir nonākusi pie sava īpašnieka, ar to ir uzsvērts kāda noteiktā laika nogrieznī tapuša vai iznākuša mūzikas albuma nozīmīgums. Balva tika radīta kā alternatīva jau pāris gadu desmitus piešķirtajai Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai, kas kopš nesena laika beidzot tiek arī saukta par to, pēc kā izskatās, – par Zelta mikrofonu.
Tā straume
Trīsdesmit ceturtais festivāls Bildes pēc ieraduma atkal pulcē veterānus un jaunos mūziķus, bet ko mēs vispār vairs zinām par tiem ieradumiem?
Paliek puspavērts
Nekad neesmu bijis uz Imantdienām – tas latvietim laikam nav nekas tāds, ar ko vajadzētu lepoties. Turklāt vēl, ja esi mūzikas pētnieks un – jo vairāk – kvēls Imanta Kalniņa cienītājs. Varbūt tāpēc, ka komponista daiļrade tik izteikti raksturo viņu pašu, arī šo viņa izprašanu tveru kā kaut ko dziļi individuālu, masu pasākuma gaisotne nešķiet īsti pareiza, ja apkārt redz cilvēkus, kuri tur nonākuši tikai nejauši.
Lēni pielec?
2024. gada Eiropas kultūras galvaspilsētā Tartu kārtējo reizi tiek dots mājiens, ka mūsu zelts ir N.S.R.D. un Dzelteno pastnieku senie ieraksti