Venēcija ir citāda nekā agrāk. Ēkas, ugunīgie saulrieti un laivu šūpošanās ir tāda pati, bet pilsēta ir pārvērtusies par datorspēli. Vēl nesen cilvēki šeit nedroši klīda ar saņurcītām kartēm, pie ēku stūriem meklēdami bultas uz pazīstamiem objektiem, kopējo plūsmu padarot lēnu un kļūdām pilnu. Pēc atduršanās pret aklu sienu kopējā masā ieplūda pazudušie fragmenti, tomēr vislielākais pārbaudījums bija tanšu izkārtās palagu rindas iekšpagalmos.
Līdz šim slejā vēl nebiju stāstījis erotiskus stāstiņus. Ir grūti izdomāt nosaukumus karstajām ķermeņa zonām, lai tie neizklausītos paņemti no anatomijas vārdnīcas vai lamuvārdiem uz tualetes kabīnes sienas
Pēdējā laikā ir gadījies vairākkārt ģērbties svinīgā uzvalkā un doties uz pasākumiem, kur apgrozās veči gan ar platām, gan šaurām kaklasaitēm, kurpēs ar uzrauti spiciem un plakaniem purngaliem.
Ogļu čupiņa vai Melnais dimants – no kuras puses skatās – pašlaik nopietni karsē cilvēku prātus. Interesanti, ka katram argumentam par koncertzāli pretī stāv tikpat intensīvs "pret".
Ko tur liegties – kad esat pilsētā, publiskā vietā, reizēm sāk spiest vēdera lejasdaļā un ir steidzami jādomā, kā šo smagumu izbeigt. Ir ļaudis, kuri var ātri izdarīties virs jebkura cauruma, es drīzāk piederu pie kaķiem, kas staigā ap kastīti, pakašājas un septiņas reizes nomēra, pirms nogriež.
Nezinu, vai deviņus gadus vecā Sofija turpina mācīties citā mūzikas skolā, nezinu, vai mamma viņu vadā uz nodarbībām Rīgas centrā, bet mikrorajona mūzikas skolas durvis viņām ir slēgtas un atslēga nolauzta. Meitenītei bija labas sekmes čella klasē, taču reiz pavasarī, kamēr viņa vingrinājās, aiz klases durvīm maza vibrēšana ar saknēm dziļi zemes garozā izraisīja cunami, kas aizslaucīja kuslos mūzikas skolas sapnīšus.